MINDSET – Zane Tetere-Šulce

ZANES TETERES-ŠULCES arhitektūras un interjera projektus raksturo stila tīrība un iedziļināšanās vissmalkākajās detaļās. Līdztekus arhitektūras biroja Open AD vadīšanai viņa apmāca arī jaunos censoņus RISEBA Arhitektūras un dizaina fakultātē.

Kā patlaban aizrit tava ikdiena?

Šobrīd dalu uzmanību starp dzīvi mājās ar mazuli un vairākiem projektiem. Man palaimējās sapulcēt lielisku komandu, un kopā varam attīstīt dažādas ieceres vienlaikus. Mans uzdevums ir komunikācijā ar klientiem izstrādāt projektu konceptus. Pēdējā gada laikā aktualizējusies privātmāju būvniecība. Tas nenoliedzami saistāms ar pandēmiju — cilvēkiem beidzot bijis laiks apstāties, padomāt, kas viņiem patiesi ir svarīgs, ko viņi vēlas. Tas iet roku rokā ar pauzi pilsētas dzīvē — nebeidzamās kultūras un izklaides iespējas vairs nav pieejamas, un cilvēki sāk meklēt patvērumu dabā. Līdztekus strādājam arī pie diviem restorāna interjera projektiem Berlīnē un Rīgā. Bijušajā Zemitānu centrā attīstām radošo kvartālu «Grīziņdārzs». Pandēmija nav apstādinājusi arī darbu pie ārvalstu projektiem — izstrādājam vīziju kūrortam Melnkalnē, top projekti Maskavā un Barselonā.

Pie kādiem projektiem vislabāk patīk strādāt?

Manuprāt, problēmas sākas, kad projektos iestājas vienveidība, kad ar smadzenēm un ķermeni jāveic atkārtotas darbības. Man ir svarīgs mainīgums un lai nebūtu garlaicīgi, esmu absolūts adrenalīna cilvēks. Projekta lielums ir nebūtisks, svarīgs ir tā virsuzdevums un izstrādes process. Būtiski, lai es un klients varētu viens otram ko dot.

Ko tev var sniegt klients?

Ļoti daudz! Pirmkārt, iespēju darboties. Ideālā gadījumā klients ir arī labs oponents ar vērā ņemamu pieredzi. Tas mani stimulē mācīties, novērš iespēju kļūt inertai, radoši novecot.

Kā izvēlies projektus?

Galvenais ir saprast, ko no tā iegūšu, vai projekta mērķis man šķiet interesants un izaicinošs. Tad ir cilvēciskais faktors. Lai arī esam absolūti digitalizējušies un man ir klienti, kurus nekad dzīvē neesmu redzējusi, saziņa un intelektuālā sadarbība nav zaudējusi nozīmību. Ja mums ar pasūtītāju nav vienota pasaules redzējuma, ir grūti nonākt radošā dialogā un kopā radīt ko jēgpilnu. Šo lēmumu gan vairs nepieņemu viena, bet kopā ar partneriem no Open AD — saliekam galvas kopā un saprotam, vai konkrētais projekts ir mūsu vai nē. Šāds komandas darbs man līdz šim bijis svešs, tāpēc šobrīd vēl tikai mācos.

Vai ir kāds elements, kas vieno visus tavus projektus?

Kopīga ir pieeja — kā tiek skatītas un risinātas lietas. Ir arhitekti, kas ievēro vienotu formas valodu, un ir skaidrs, ka neko citu no viņa nesagaidīsi. Turpretī man ir būtiski eksperimentēt, ieraudzīt unikālo katrā projektā. Tās var būt kultūrvides nianses, mentalitāte, tradīcijas, kas jāņem vērā. Neesmu ātrās modes atbalstītāja un meinstrīmam pretojos jau no bērnības. Visos darbos domāju arī par to, kādu pieredzi radu ēkas lietotājam. Ar savu dizainu vēlos cilvēkiem likt domāt, piedzīvot un pārdzīvot.

Tavā portfolio ir virkne dzīvojamo ēku. Ko tās stāsta par mūsdienu cilvēku?

Ja runājam par Latvijas sabiedrību, ir jūtams, ka esam kļuvuši izglītotāki. Piemēram, 2004. gadā mācījos Rīgas Tehniskajā universitātē. Tolaik pieejamie mācību resursi bija smieklīgi — novecojušas 70. gadu
grāmatas un vājas vēsmas, kas ieplūda no ārvalstu preses un dažiem amerikāņu katalogiem. Bet mūsdienu latvietis daudz ceļo, lasa, un viņam ir padziļināta interese par pasauli. Man prieks, ka pēdējā
laikā bijusi iespēja strādāt ar klientiem, kas ir patiesi zinoši. Vienlaikus esam kļuvuši pašpietiekamāki, vairs nav aktuāli pārspēt kaimiņu. Radusies izpratne, ka pašapliecināšanās ar 500 m2 plašu māju, no kuras
lieto vien trešdaļu, ir muļķīga un nevajag prasīt vairāk, nekā spējam patērēt. Mainījusies arī ideja par mantojumu nākamajām paaudzēm. Mēs nemitīgi pārvietojamies, un mūsu bērni to darīs vēl aktīvāk.
Nekustamais īpašums zaudē savu fundamentalitāti. Tāpēc arī modulārā būvniecība šobrīd piedzīvo uzvaras gājienu. Konstrukcijas, kas ļauj ietaupīt enerģiju un laiku un pielāgot vienu telpu vairākām funkcijām, tiek atzīta par vērtību.

«Neesmu ātrās modes atbalstītāja un meinstrīmam pretojos jau no bērnības. Visos darbos domāju arī par to, kādu pieredzi radu ēkas lietotājam.»

Esi projektējusi arī vairākus restorānus un kafejnīcas, piemēram, Snatch, Catch Berlin. Kā ir ieturēt maltīti vietās, kuras esi dizainējusi?

Lieliski! Man ļoti patīk izmēģināt pašas radītos projektus — redzēt, kas strādā, ko varbūt nākamreiz darīt citādi. Mūsu birojam ir tradīcija kopīgi doties novērtēt, kā mūsu projekti tiek iedzīvināti realitātē.

Starp citu, pērn «Filozofu rezidences» 20. stāvā, nepabeigtās telpās, izveidojām pop-up restorānu Venue 54. Viss sākās ar to, ka biroja ietvaros veidojām iknedēļas radošās darbnīcas, kurās apkopojām no citiem projektiem uzkrātus paraugus un atgriezumus un kaut ko radījām. Sapratām, ka no šiem būvgružiem mums sanāk restorāna interjers, un tā tapa private dining vieta ar veģetāru ēdienkarti, kas veidota kopā ar pavāri Ināru Birmani.

Visa pamatā ir šobrīd aktuālā upcycling ideja — dot otro dzīvi nederīgiem resursiem, no tiem radot jaunu izstrādājumu. Mans pirmais uzdevums studentiem ir iziet augstskolas pagalmā, savākt nelietotas lietas un no tām izveidot kaut ko funkcionālu. Šis uzdevums parāda, cik viegli var ietaupīt resursus, izmantojot savu radošumu. Jautājums — vai ir vērts būvēt no jauna, un vai tas, ko celsim nojauktā vietā, būs labāks par esošo.

Tagad daudz tiek runāts par padomju laikos celto daudzstāvu dzīvokļu ēku slikto stāvokli. Vai arī tās varētu būt otrreiz izmantojami resursi?

Patiesībā daļa padomju arhitektūras mantojuma ir ļoti estētiska, tās pievilcību mums neļauj ieraudzīt sāpe, ar ko mums tā asociējas. Mēs uz šā perioda būvēm raugāmies no politiska, ne kultūrvēsturiska aspekta. Bet tie ir modernisma arhitektūras paraugi. Braucot garām Preses namam, man ir sāpīgi redzēt, ka ēkas glītā apakšējā daļa ir nojaukta. Mani skumdina arī Okupācijas muzeja piebūve, jo šī ēka vienmēr šķitusi tik pašpietiekama. Kas attiecas uz Purvciema, Pļavnieku struktūrām — plašākā mērogā ir ieraugāms, uz kādām grandiozām idejām tās balstītas. Glītas formas, pārdomātas zaļās zonas. Taču, gadiem ejot, šīs vietas ir degradējušās. Domāju, kvalitatīva rekonstrukcija ir iespējama. Taču, ja lietotājam trūkst zināšanu to novērtēt, tas būs bezjēdzīgi. Runa ir par lietotāja un arhitektūras mijiedarbošanos.

Kādu būvi tu vēlētos projektēt nākotnē?

Katram arhitektam ir sapnis uzcelt ko paliekošu, teiksim, sakrālu celtni. Reiz veidoju krematorijas konceptu, ļoti izbaudīju procesu, domājot par to, kā uz nāvi var skatīties no citiem rakursiem. Diemžēl projekts netika īstenots. Atklāti sakot, es nemāku piedalīties publiskos, valsts organizētos konkursos. Bet man šķiet, ka īstās lietas notiek īstajā laikā. 

Kas ir ierastākie izaicinājumi arhitekta darbā?

Arhitektūra ir niansēta, sarežģīta joma, aiz kuras stāv virkne citu nozaru, piemēram, jurisprudence, — lai ko celtu, ir labi jāpārzina ar būvniecību saistītā likumdošana. Tāpat pastāv arī ekonomiskie izaicinājumi. Cilvēki mēdz neapzināties savu ambīciju cenu. Mums klientam jājautā — kādu summu esi gatavs ieguldīt sava sapņa celtniecībā? Ja šis jautājums netiek risināts laikus, var nākties projektu atstāt skapītī. Līdztekus arī arhitektam jāapzinās, cik viņa uzzīmētais izmaksās.

Kā ir veidot projektus ārvalstīm?

Arhitektūra ir komplicēta nozare, tāpēc ielauzties citas valsts industrijā ir ļoti sarežģīti. Lai projektu apstiprinātu citas valsts būvvalde, jāveido sadarbība ar kādu vietējo arhitektūras biroju. Katrai valstij ir sava birokrātija un nerakstīti, vietējiem vien labi zināmi iekšējie nozares likumi. Gluži tāpat nepieciešamas vietējo zināšanas, arī lai saprastu būvniecības nianses. Piemēram, kas gan mums, latviešiem, zināms par Spānijas klimatu? Tas pieprasa pilnīgi citas ēkas. Līdzīgi ir ar mentalitātes aspektu. Tomēr ir atšķirība — dizainēt restorānu frančiem vai latviešiem. Franči iet uz restorānu, lai iepazītos ar citiem, kamēr pie mums tikai nesen vietējie restorāni uzdrošinājušies savos interjeros ieviest kopgaldus.

«Jūsmoju par Lekorbizjē. Viņa Villa Savoye liek aptvert, ka neesam ne kripatiņu pavirzījušies tālāk no tā, ko viņš domāja un radīja 1928. gadā.»

Kādas jaunas aktualitātes pandēmija ieviesusi dizainā?

Domāju, mēs vēl esam pārmaiņu pusceļā, un daudz citu korekciju mums vēl priekšā. Teiksim, tagad, projektējot biroju ēku, tiks pievērsta pastiprināta uzmanība cilvēku plūsmas regulācijai un ventilācijas sistēmām. Tāpat darbs attālināti mums ļāvis saprast, ka ne vienmēr bijis vajadzīgs tērēt laiku, lai satiktos. Šai atklāsmei ir paliekošas sekas — milzīgi biroji vairs nav nepieciešami. Piemēram, veicot izpēti, var atklāties, ka no 150 nekustamā īpašuma biroja darbiniekiem vien 75 nāk uz darbu regulāri. Tātad realitātē nav vajadzīgs birojs visiem darbiniekiem, iespējams ietaupīt telpu, enerģijas un finansiālos resursus.

Neaizmirsīsim arī par viesmīlības nozari — restorāniem šobrīd aktuālas ir viegli kopjamas un dezinficējamas virsmas, piemēram, ekoāda. Kā jau katra krīze, arī šī liek paraudzīties uz ierasto no cita skatpunkta. Precedents jau bija ekonomiskā krīze, kas ļāva dzimt daudzām jaunām idejām.

Kāpēc izvēlējies kļūt par arhitekti?

Mans vectēvs ir arhitekts. Lai arī viņš nepraktizēja savā profesijā, bet darbojās akadēmiski, viņam izdevās manī radīt interesi par arhitektūru. Cik sevi atceros, vienmēr interesējušas telpiskas lietas. Jau pirmajā kursā sapratu, ka esmu pareizajā vietā. Dievinu savu profesiju, tā ir absolūti pārņēmusi manu dzīvi. Arhitektūra ir mums visapkārt, mēs nemitīgi mijiedarbojamies ar vidi. Man patīk būt daļai no vides veidošanas procesa.

Vai ir kāds arhitektūras piemineklis, kas tevi sevišķi saviļņojis?

Mani ļoti saista pēc Pirmā pasaules kara radītā arhitektūra. Divas reizes esmu arī apraudājusies no redzētā. Viena reize bija, vērojot, kā Sagrada Familia bazilikā Barselonā saule iespīd caur vitrāžām un izkrāso tās grandiozo interjeru. Bet Gaudi nav mans mīļākais arhitekts. Manuprāt, viņš kā jau ģēnijs bijis mazliet vājprātīgs. Toties es jūsmoju par Lekorbizjē. Viņa Villa Savoye liek aptvert, ka neesam ne kripatiņu pavirzījušies tālāk no tā, ko viņš domāja un radīja 1928. gadā.