MINDSET – Katrīna Jaunupe

Fonda «Mākslai vajag telpu» vadītājas Katrīnas Jaunupes dzīve jau sen ir saistīta ar mākslu. Latvijas Universitātē gūtā izglītība viņai sniedza zināšanas politoloģijā un maģistra grādu mākslas vēsturē un teorijā, mācības Latvijas Mākslas akadēmijā – kuratores specialitāti. Katrīna ir organizējusi dažādus pasākumus, izstrādājusi PR un mārketinga kampaņas, vadījusi Latvijas Nacionālās operas un baleta komunikācijas nodaļu. Kopš fonda «Mākslai vajag telpu» dibināšanas 2014. gadā viņa organizē visas tā aktivitātes. 2019. gadā Katrīna bija izstāžu cikla «LMA100» un fotogrāfijas projekta «Atstatuvums» kuratore un pavasarī iznākušā mākslas izdevuma L’Officiel Baltic ART galvenā redaktore. Intervijā LIFE Katrīna Jaunupe stāsta par izvēlēto ceļu un savas dzīves sapni.

Ko tev nozīmē māksla?

Mākslai ir ļoti nozīmīga vieta manā dzīvē. Tā ir klātesoša kopš agras bērnības. Vecāki man iemācīja mīlēt mākslu un par to interesēties. Lielu pateicību esmu parādā arī Helēnai Demakovai, kas veicinājusi manu izpratni par laikmetīgo mākslu un paplašinājusi manu skatījumu. Pateicību esmu parādā arī fondam «Mākslai vajag telpu» un LMA kuratoru studijām.

Māksla man sniedz cerību un mierinājumu nepārtrauktajos dzīves jēgas meklējumos. Tā paplašina redzesloku, izaicina prātu un padara ikdienu aizraujošāku un jēdzīgāku. Mūsu ģimenē iedziļināšanās mākslas procesos vienmēr uztverta kā iespēja sevi attīstīt intelektuāli un garīgi. Pandēmijas laikā, kad liegta ceļošana un jaunu pasauļu, kultūru iepazīšana, mākslas pieredze ir veldzējoša. Tas ir labākais veids, kā nokļūt kaut kādā citā vietā. Kā gūt jaunu pieredzi un iespaidus.

Vai fonda «Mākslai vajag telpu» vadīšana ir tavs sapņu darbs?

Drīzāk mans sapnis ir, lai Latvijā būtu XX gadsimta otrās puses un mūsdienu mākslas muzejs. XX gadsimts Latvijas mākslā nebeidzas ar 1945. gadu, tāpēc pēckara perioda māksla ir jāiekļauj muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā, neatraujot to no XX gadsimta beigām un XXI gadsimta. Turklāt Latvijas māksla ir pasaules kultūrprocesa daļa, kur šāds pārrāvums vairāku desmitgažu garumā izskatās savādi.

Šobrīd beidzot ir sajūta, ka ar LNMM Arsenāla paplašināšanos un laikmetīgās mākslas muzeja izveidi Skanstes kvartālā, kura projektu Teterevu fonds ir uzdāvinājis Latvijas valstij, mans sapnis sāk realizēties. Bet ceļā uz muzeju svarīgākais fonda darbībā ir bijis veicināt šīs mākslas telpas rašanos cilvēku apziņā, tātad nemateriāli, jo mēs zinām, ka idejas veiksmīgi materializējas tikai šādā veidā. Tas ir tikai likumsakarīgi, ka mākslas telpa atradīsies valsts galvaspilsētā. 

Darbs fondā «Mākslai vajag telpu» man ir ārkārtīgi svarīgs – tas dod gandarījumu, tajā rodu jēgu. Tas sniedz nenovērtējamu pieredzi, iespēju realizēt ieceres un satikt daudz apbrīnojami talantīgu, pašaizliedzīgu un spējīgu cilvēku. Man ir iespēja mācīties un augt. Šis darbs mani attīsta, un tas arī ir
svarīgākais.

Visi zinām Džemmu Skulmi, Ilmāru Blumbergu, Maiju Tabaku un Miervaldi Poli. Bet kā ar jaunajiem māksliniekiem? Vai Latvijā ir talanti ar lielu potenciālu mākslā?

Jā, noteikti. Nebaidos to teikt. Turklāt viņu ir daudz. Neminēšu visus, bet tikai dažus jaunos māksliniekus, kuru talants tikko uzplaucis. Tie ir Jānis Šneiders, Madara Kvēpa, Ance Vilnīte, Envija, Miķelis Mūrnieks, Krišjānis Elviks, Jānis Krauklis, Annnemarija Gulbe, Elza Sīle. Jāatzīst, mūsdienu tehnoloģiju laikmetā
arvien grūtāk ir kļūt pamanāmam, pievērst cilvēku uzmanību, jo konkurence ir daudz sīvāka, cilvēka acs ir pārslogota ar sociālo tīklu sniegto informāciju un vides reklāmām.

«Māksla sniedz cerību un mierinājumu nepārtrauktajos dzīves jēgas meklējumos.»

Kāds ir Latvijas mākslas potenciāls izrauties starptautiskā apritē, kā tas, piemēram, izdevies akadēmiskajai mūzikai?

Mums jau ir piemēri, kas apliecina mūsu mākslinieku potenciālu spēju iemirdzēties pasaules mākslas kartē. Mums ir spēcīgi radoši cilvēki, taču valsts ir bijusi un paliks dabisks, racionāli pamatots kultūrprocesa vilcējspēks visās tradicionālajās kultūras nozarēs, arī mākslā. Tomēr rodas iespaids, ka ne tikai laikmetīgās mākslas, bet arī vizuālās mākslas jomā kopumā valstī nav stingri izstrādātas stratēģijas. Tas arī ir iemesls, kas apgrūtina mūsu mākslas iespējas izrauties starptautiskajā apritē. Uzskatu, ka valstij būtu konsekventi jāiepērk un jāpapildina valsts kolekcija ar mūsdienu mākslinieku darbiem, jāveicina daudzveidīgas mākslas kritikas un pētījumu publicēšana. Ir jābūt institūcijai, kas dokumentē visus mūsdienu mākslas procesus, un arī mūsdienu mākslas procesu ierosināšanai, mākslinieku atpazīstamības veicināšanai un plašākai informācijas apritei par Latvijas mākslu vitāli nepieciešams aktīvs un profesionāli vadīts laikmetīgās mākslas muzejs. Tā izveidošana būtu nozīmīgs solis, kas apliecinātu valsts ieinteresētību mākslas attīstībā, dotu papildu stimulu Latvijas mākslinieku radošā potenciāla izaugsmei, vairotu Latvijas kultūras kapitālu un ļautu to izmantot valsts tēla stiprināšanai. Šāda muzeja eksistence pastarpināti veicinātu Latvijas mākslas procesu aktivitāti, valsts konkurētspējas, nācijas identitātes stiprināšanu un mākslas izglītības attīstību.

Vai pati pērc mākslas darbus, un cik to pirkšana, tavuprāt, ir būtiska?

Jā, un man tas ir ļoti būtiski. Ir daudz iemeslu, kādēļ vēlos iegādāties mākslas darbus un dzīvot šādā vidē. Viens ir jau minētā horizonta un telpas paplašināšana. Tādā veidā arī mēģinu pateikties māksliniekiem. Apliecināt, ka novērtēju viņu darbu un ka tas mums nepieciešams. Man ir svarīgi, lai manu bērnu dzīvē māksla būtu klātesoša, tāpat kā tas bija man. Protams, šobrīd gribēšana pārsniedz varēšanu un nevaru iegādāties visus iekārotos darbus, tāpēc mēs ar vīru veidojam savu kolekciju ļoti lēnām un rūpīgi. Izvēlamies darbus, ar kuriem mums ir tieša saskare vai kuri mūs uzrunājuši, savā ziņā atspoguļo mūsu pasaules uztveri un redzējumu, papildina mūs un attīsta. Es esmu diezgan introverts cilvēks, kam publiski pasākumi izraisa trauksmi, bet, dzīvojot ar mākslu, nemāc skaudra vientulības izjūta. Māksla arī sniedz sava veida drošību un rada jautājumus.

Kurš ir tavs iecienītākais mākslinieks Latvijā un pasaulē?

Uz šo jautājumu grūti atbildēt, es arī nevarētu nosaukt mīļāko grāmatu. Saraksts ir pārāk garš un mainīgs. Māksla ir tik dažāda un interesanta! Katrs darbs atklāj un sniedz citas izjūtas. Jāpiebilst, ka laika gaitā mainās skatījums uz konkrētiem darbiem, ļoti daudz nosaka konteksts. Man patīk aplūkot, atklāt un pirkt tieši jauno mākslinieku darbus. Viņu karjera ir pašos pirmsākumos, un, manuprāt, viņiem tas varētu kalpot kā stimuls. Savukārt man ir gandarījums vērot, kā viņi no pumpuriem uzplaukst par grezniem ziediem.