izveidots 29.06.2022
Personības
Mācības Ņujorkas Kinoakadēmijā, fotografēšana visur pasaulē, un katrs kadrs kā amerikāņu žurnāla vāks. Viena no slavenākajām ukraiņu fotoportretistēm Marjana Šafro rada viegli atpazīstamus darbus, kas piesātināti ar saules gaismu un mīlestību pret cilvēkiem. Tieši mīlestība pirms septiņiem gadiem atveda Marjanu uz Latviju, un kopš tā laika mūsu valstī dzīvo vēl viens profesionālis un vienkārši labs cilvēks. Gribam jūs iepazīstināt ar sievieti, kas kļuvusi par daļu no Latvijas sabiedrības, un dalīties viņas iedvesmojošajā optimismā.
Kā sākās jūsu aizraušanās ar fotomākslu? Vai ir kādas spilgtas, ar fotogrāfiju saistītas atmiņas?
Manuprāt, jebkura cilvēka radošais ceļš sākas ilgi pirms tam, kad viņš pats to sev noformulē. Kā teicis kāds ievērojams cilvēks: «Jūs nevarat savienot punktus, skatoties uz priekšu; to var izdarīt, tikai atskatoties pagātnē.» Atceros pirmo ar fotogrāfiju saistīto brīdi manā dzīvē. Man bija vienpadsmit gadu, un mēs ar tēti spēlējām biljardu telpā, kur pie sienas bija liela melnbalta fotogrāfija. Tas bija dokumentālistes Rūtas Orkinas darbs «Amerikāņu meitene Itālijā». Tētis paskatījās uz fotogrāfiju un teica: «Lūk, laba uzņēmuma paraugs. Par to var uzrakstīt divas lappuses, jo tas ietver estētisku un loģisku stāstu.» Tas mani tā iespaidoja, ka pēc dažām nedēļām, tēta dzimšanas dienas priekšvakarā, aizgāju uz biljarda zāli, atstāju ķīlā telefonu un aizstiepu milzīgo ierāmēto bildi nokopēt. Pirms 25 gadiem vēl nebija platformāta kopētāju un fotogrāfiju lika kopā pa daļām — no daudzām А4 formāta lapām. Tā tētis ieguva simbolisku dāvanu, bet mūsu mājā parādījās pirmā nozīmīgā fotogrāfija. Vēlāk stundām to pētīju un atradu aizvien jaunas detaļas.
Pēc vairākiem gadiem, kad aizbraucu mācīties uz ASV, man vajadzēja piepelnīties, un mani pieņēma par asistenti māksliniece, kas tolaik strādāja pie kāda fotoprojekta. Мēs dzīvojām viņas studijā, augām dienām uzņemot nāves grēku mūsdienu interpretāciju. Tur bija gan kongresmeņi, kas kaili rij baltmaizi, tā simbolizējot alkatību, gan vīriešiem līdzīgas sievietes vīriešu apskāvienos un tamlīdzīgi tēli. Tradicionālā ukraiņu ģimenē augušai meitenei tas bija trips ārpus pieļaujamā robežām un vienlaikus mans personīgais grēks pēc universitātes ballītēm un brīvdienām.
Grasījos kļūt par žurnālisti, bet man tik ļoti iepatikās šī nebeidzamā lidojuma un brīvības izjūta, ka ar fotogrāfiju kļuvām labākās draudzenes. Kamera pasargāja mani no sarunām jaunās kompānijās, radīja tukšumu domās, ļāva uzmanīgi un vienlaikus legāli vērot cilvēkus. Veidot ar viņiem ļoti ciešu saikni, kas ir nozīmīgāka par sarunu.
Тurklāt tu esi brīvs katru šajā profesijā pavadīto dienu, vari brīvi izvēlēties kadru un veidot attiecības ar modeli. Tā ir nebeidzama fiksētu mirkļu plūsma un skaistums, ko rada dažādās kameras pusēs esošu cilvēku pieskāriens dzīvei.
Bija vēl daudz gadījumu, kas ļāva noprast, ka fotogrāfija kļūs par manu dzīvi. Veiksmīgu sagadīšanos virkne veicināja to, lai es kļūtu par fotostudijas vadītāju Kijivas centrā, un vēlāk to ļoti iecienīja ārzemju fotogrāfi, kuri strādāja Vogue un citiem lieliem žurnāliem. Divus gadus asistēju fotosesijās, vēroju, mācījos un pēc tam sāku fotografēt pati. Vēlāk cilvēki sāka atgriezties ar vārdiem: «Bet tagad pastrādāsi par honorāru.» Tā fotogrāfija kļuva ne tikai par manu dzīvi, bet arī profesiju. Gadus astoņus pilnībā nodevos darbam, kurā bija daudz neiedomājamu brīžu, piemēram, lidojums uz vienu dienu uz fotosesiju Bali, jo bērnam ir trīs nedēļas un viņu vajag barot. Esmu fotografējusi arī no 80 metru augsta ceļamkrāna, karājoties ar nodrošinājumu kaut kur starp debesīm un zemi. Taču tajā visā jutos komfortabli, gribēju pastāvīgi attīstīties. Tagad, protams, raugos uz visu mierīgāk, tomēr procesa maģija nekur nav pazudusi. Mēs augam, un līdzi aug arī mūsu fotomāksla. Fotogrāfijas atspoguļo visus autora pieaugšanas posmus, un tajās vienmēr ir vairāk fotogrāfa nekā kadrā redzamā cilvēka. Tā ir prasme saglabāt līdzsvaru.
Fotogrāfs tāpat kā mākslinieks redz pasauli citām acīm. Kādu to redzat jūs?
Dažādu. Manā šodienas pasaulē ļoti svarīga ir spēja pieņemt. Droši vien šis ir pats smagākais periods manas ģimenes un valsts dzīvē, un, protams, redzu un izdzīvoju visu: gan skaistumu, gan nežēlību, gan visas jūtu nokrāsas, kuras mums var piedāvāt dzīve. Dzīve ir kā vilnis sērfingā — neatkarīgi no tā, vai tas nes augšup vai lejup, pieņemu to ar pateicību un gaidu, kad punkti atkal savienosies. Tu vai nu krīti, vai arī slīdi un vēlāk jebkurā gadījumā saskati tajā kaut kādu jēgu.
Vai piekrītat apgalvojumam, ka nav nefotogēnisku cilvēku, ir slikti fotogrāfi?
Pilnīgi noteikti. Rezultātam var kaitēt pārmērīga bildes apstrāde, slikta gaisma, mākslīgās skropstas, neveiksmīgi piemeklēts apģērbs, lokācijas neatbilstība stilam, bet ne cilvēks kadrā. Strādāt var ar jebkuru ārieni, un jo tā sarežģītāka un mazāk atbilst standartiem, jo interesantāks ir darba process. Nav neglītu cilvēku. Var gadīties, ka cilvēks nav pietiekami atbrīvojies vai pārliecināts par sevi, un novērst šos traucēkļus ir fotogrāfa uzdevums.
Jūs uzņemat portretus. Vai jums ir savi ideāla portreta kritēriji?
Portreta kvalitāte atkarīga ne tikai no modeļa un fotogrāfa. Man ir brīnišķīga komanda, kas tagad diemžēl izklīdusi pa visu pasauli. Strādājot ar šo komandu, esmu simtprocentīgi pārliecināta par katru kadru, jo uzņemšanas laukumā viss ir saskaņots. Gadu gaitā esam noslīpējuši, lai, atnācis uz studiju, cilvēks varētu pilnībā nodoties uzņemšanas procesam. Labākais matu stilists, labākais vizāžists, asistents. Visi strādā ar pilnu atdevi, lai paliktu tikai viens — mijiedarbība ar modeli un kamera kā mūsu saikni fiksējošs elements.
Kas padara fotogrāfiju stilīgu? Kam jāpiesaista skatītāja uzmanība?
Skatoties uz uzņēmumu, nedrīkst novirzīt uzmanību uz ko citu. Fotogrāfijā nedrīkst būt nekā lieka. Ideālā variantā starp tevi un cilvēku nav nekādu šķēršļu. Ar gadiem fotogrāfijām jākļūst labākām, bez tendencēm un savādās acumirkļa modes.
Jūs aizraujaties arī ar sērfingu…
Jā, jau vairāk nekā desmit gadu nodarbojos ar veiksērfingu. Tu stāvi uz nenostiprināta dēļa un balansē uz viļņa, kuru rada pa priekšu braucošā laiva. Man ļoti patīk tā pavadīt silto gadalaiku Latvijā un ar prieku mācu to saviem draugiem. Ļoti mīlu ūdeni un visu, kas ar to saistīts.
Ko jums nozīmē uzdrīkstēties, būt brīvai?
Man nav šādu kategoriju, jo brīvība ir mans dabiskais stāvoklis un visi zina, ka man ir grūti kaut ko aizliegt. Jau sen esmu izmēģinājusi visu, kas nav bīstams dzīvībai. Man ir cita problēma — kā apstāties un negūt traumas, apgūstot kaut ko jaunu. Tā, piemēram, pērn mēs uzkāpām Elbrusā, bet pēc mēneša tur gāja bojā pieci cilvēki. Bet man tā šķita viegla pastaiga. Man gandrīz viss padodas bez pūlēm, laikam tāpēc man piemīt šī pārgalvīgā drosme. Justies brīvai ļoti palīdz arī slikta atmiņa. Negatīvā pieredze aizmirstas, un tu visu mūžu esi mazliet kā bērns — platām acīm un ar ticību dzīvei saskaņā ar izjūtām, bez ierobežojumiem un aizliegumiem.
Kas jūs iedvesmo? Kas sniedz harmonijas izjūtu?
Dažnedažādas lietas: tas var būt skaists akmens pludmalē, atspulgs ūdenī vai kāda ēna. Protams, spēcīgu iedvesmu dāvā gaisma un saule. Reizēm tās stari liek man apstāties un priecāties par to, ka daba izdomājusi visu daudz skaistāk, nekā jebkad spētu cilvēks. Savukārt harmoniju man ļauj saglabāt vienatnē ar sevi pavadīts laiks. Man ļoti patīk peldēties rītausmā, arī citi rīta rituāli, kad ir iespēja pabūt klusumā. Taču daudz klausos arī mūziku — man ir neskaitāmas izlases jebkuram noskaņojumam, un labprāt dalos savos muzikālajos atradumos ar draugiem.
Lietas, bez kurām nespējat iztikt nevienu dienu?
Dzīvē esmu ne reizi vien pārcēlusies: vispirms aizbraucu mācīties uz Ņujorku, tad pārcēlos uz dzīvi Maskavā, Rīgā, Dubaijā, esam ar vīru dzīvojuši Maiami un Francijas dienvidos. Katru reizi, kravājot mantas, tu atstāj aiz muguras kādu dzīves posmu un saproti, ka lietas nav dzīves nepieciešamība. Es spētu iztikt bez visa, bet negribētu dzīvot bez ģimenes. Tā man ir pati lielākā vērtība, no visa pārējā var droši šķirties.
Kā iesaistīt savā dzīvē pozitīvu enerģiju?
Kopš bērnības esmu mācīta meklēt labo pat pašās nepatīkamākajās dzīves situācijās. Ja tika nozaudēta kāda zeltlieta, tas ļāva no kaut kā atpirkties, ja skolā saņēmu trijnieku, tas deva iespēju virzīties tālāk. Šī nostāja palikusi ar mani uz visu dzīvi un vēl mazliet mammas vārdu: «Viss pāriet, pāries arī šis.» Spēju atrast kaut ko pozitīvu jebkurā, pat pašā drūmākajā periodā, un, lai piesaistītu pozitīvu enerģiju, ir daudz recepšu. Pēdējā laikā galvenā no tām ir darīt citiem labu, negaidot neko pretī. Tagad, kad Krievija atnesusi Ukrainai karu, mēs daudz laika veltām brīvprātīgo darbam, cenšamies atbalstīt visus ukraiņus, nezinot ne vārdus, ne uzvārdus, un tas palīdz man nezaudēt prātu ļoti smagās situācijās, ar kurām diendienā saskaramies kara dēļ. Visu nopelnīto naudu ziedoju Ukrainas armijas daļām, kur dienē mani draugi, palīdzu pārceļotāju ģimenēm un īstenoju vēl daudzus vienreizējus projektus, gādājot protēzes un ratiņkrēslus. Šāda nostāja ļauj man produktīvi strādāt savā profesijā šajā grūtajā laikā un saglabāt pozitīvu enerģiju.
Kas patlaban ir pats svarīgākais, un kā mūsdienu cilvēkam visvairāk pietrūkst?
Citkārt būtu teikusi, ka visiem jādzīvo pašreizējā brīdī, bet tagad, kad manā dzimtenē notiek kaut kas tāds, nav neviena ukraiņa, kurš vēlētos ko vairāk par uzvaru, mieru mūsu valstī, lai mēs tāpat kā agrāk varētu būt kopā, strādāt un vienkārši dzīvot Kijivā. Tagad tas nav iespējams vairāk nekā desmit miljoniem bēgļu, kuri izklīduši pa visu pasauli. Šajā situācijā nevaru vēlēties neko citu kā Ukrainu bez krievu zaldātiem.
Pats galvenais ir miers tavās mājās, valstī un dvēselē. Novēlu to visiem jūsu izdevuma lasītājiem!