Personības

Madara Mālmane

Viena no populārākajām Latvijas modelēm pasaulē un Spices reklāmas kampaņas seja Madara Mālmane darba gaitas sāka divpadsmit gadu vecumā. Jau pēc diviem gadiem viņa noslēdza līgumu ar leģendāro IMG un 2008. gadā kļuva par Christian Dior kosmētikas kampaņas seju. Kādi pārdzīvojumi slēpās Madaras sirdī tolaik, un kāda viņa ir tagad? Topmodele stāsta par dzīvi starp fotosesijām pasaulslaveniem žurnāliem un modes skatēm.

Nebiju domājusi kļūt par modeli, bet skolā mani uzrunāja Ginta Budes aģentūras cilvēki. Gatavojos apmeklēt floristikas pulciņu, taču mamma lika izvēlēties vai nu vienu, vai arī otru.

Trīspadsmit gadu vecumā aizbraucu uz Parīzi strādāt par modeli. Nedaudz baidījos, jo pēc dabas esmu introverta, un man bija grūti komunicēt ar citiem. Iespējams, biju arī šim darbam par jaunu, tomēr neko nenožēloju, un šodien darītu tieši tāpat.

Kad strādāju ārzemēs, visi bija par mani sajūsmā, bet, pārbraucot mājās, atsākās vecā dzīve ar skolu un mājasdarbiem. Tolaik nevarēju atrast balansu starp abām pasaulēm – modi un īsto dzīvi.

Modeles darbs ir intensīvs, taču ļauj ātri sajust rezultātu. Tu iepazīsties ar jauniem cilvēkiem, nostrādā ilgu un grūtu dienu, un beigās ir jūtama atdeve no izdarītā.

Sadarbība ar Spici bija burvīga. Īpaši patika Līgas Zemtures redzējums – viņa zināja, ko grib un kā to sasniegt. Arī koncepcija ir ļoti mūsdienīga – bez liekiem elementiem, bet tajā pašā laikā ļoti sievišķīga.

Mani ne ar ko nevar pārsteigt. Protams, dažreiz ir arī patīkami padomāt par romantiskām lietām, tomēr esmu pragmatiķe.

Gandrīz nekad nevalkāju augstpapēžu kurpes. Es pat tās devēju par izstāžu apaviem, jo parasti atveru skapi, izņemu kurpes no kastēm, paskatos uz tām kā uz eksponātiem un nolieku atpakaļ. Bet tas sagādā prieku. Manā skapī ir arī daudz apģērba, ko varbūt nekad neuzvilkšu, bet uz ko man patīk paskatīties.

Nekad nesaki nekad melniem džinsiem! Jaunībā šo modeļu uniformu uzskatīju par garlaicīgu, bet tagad manā garderobē ir vairāki melni džinsi.

Man ir emocionāla piesaiste apģērbam, nevaru to izmest. Precīzi atceros, kurā vietā, kurā brīdī un par kādu cenu katru apģērba gabalu esmu nopirkusi un kur vilkusi. Pie mammas mājas bēniņos man glabājas ļoti daudz drēbju. Labi, ka viņa to nezina.

Mans iecienītākais modes aksesuārs ir saulesbrilles, un arī to man ir daudz. Saulesbrilles jebkuram tēlam ir kā punktiņš uz «i».

Modes aktualitātes psiholoģiski iedarbojas uz mums visiem – pat ja sākumā kaut kas nepatīk, mēs pamazām pie tā pierodam, un beigās mums tas jau iepatīkas. Manuprāt, ir vērts vairāk naudas tērēt klasiskām lietām, ko var valkāt ilgus gadus, un ne tik daudz aktualitātēm.

Ja varētu atgriezties pagātnē un dot sev kādu padomu, es ieteiktu nebaidīties. Tikai nezinu, vai tajā ieklausītos un vai pašas padomi man palīdzētu. Jaunībā esmu atteikusies no dažiem darbiem, jo gribēju aizbraukt uz mājām vai nosvinēt drauga dzimšanas dienu, un tagad apzinos, ka viss varēja izvērsties citādi. Prioritātes pusaudžu vecumā tomēr ir atšķirīgas. Tomēr es noteikti neatteiktos no divu nedēļu ceļojuma pa Ķīnu.

Man patīk celties agri, līdz ar saullēktu. Patīk, ja viss norit iecerētajā ritmā. Plānoju dzīvi, jo man jāzina, ko darīšu pēc nedēļas, – tā es jūtos droši.

Manu apceļoto vietu topā ir Karību jūras salas, Dominikāna, Kuba un Meksika, savukārt Spānija ir kā otrās mājas. Tur es ilgi strādāju ar komandu, kas nu kļuvusi ļoti mīļa – gandrīz kā ģimene. 

Ik gadu ar draugiem braucu uz Pāvilostu. Protams, tas šobrīd ir modē, tur brauc visi, bet jāteic, ka šajā pilsētā tiešām kaut kas ir. Mēs īrējam māju pie meža, es tur skrienu. Neticu ezoterikai, bet mežs tiešām dod labu sajūtu.

«Ja problēmu var atrisināt, par to satraukties nevajag. Ja problēmu nevar atrisināt, satraukties par to ir bezjēdzīgi.»

— Dalailama XIV

Kādā brīdī sapratu, ka man ļoti patīk gatavot, īpaši zupas. Tā ir gluži kā meditācija. Man ir ļoti daudz recepšu grāmatu, un sāku jau domāt, ka būs tām jāatvēl viena istaba.

Dievinu maizi un sviestu. Smejos, ka tad, ja būtu jābrauc uz neapdzīvotu salu, noteikti ņemtu līdzi abus šos produktus.

Sportot sāku tikai 25 gadu vecumā, pirms tam fiziskās formas labā nedarīju neko. Tagad nodarbojos ar TRX vai arī veicu vingrojumus trenera vadībā. Vēl esmu pievērsusies skriešanai. Sākumā bija grūti noskriet pat vienu kilometru, bet nu jau varu pieveikt desmit. Nesen atklāju, cik lieliski ir arī vienkārši vakaros pastaigāties. Āgenskalnu esmu izstaigājusi krustu šķērsu.

Klausos podkāstus, izvēloties tos pēc dalībniekiem. Man patīk «Uguns skola: cilvēkjauda», dažādas intervijas. Vēl bieži skatos filmas un pēc tam lejuplādēju to skaņu celiņus, lai ilgāk izbaudītu redzētā gaisotni.

Man patīk suņi, taču draugs uzskata, ka dzīvoklis to turēšanai nav piemērots. Viņš stāsta, ka tad, kad mums būs sava māja, būs arī suns. Vilku suns. Bet es gribu taksīti.

Attiecībās galvenais ir līdzīga humora izjūta un intereses. Nevaru iedomāties sevi dzīvojam kopā ar kādu, kam neinteresē ēdiens un ar kuru nav iespējams pārrunāt garšu nianses.

Man ir ļoti izteikta smaržu atmiņa, daudzus notikumus atceros pēc aromāta. Bērnībā man laukos patika spēlēties šķūnītī. Vēl tagad atceros, kā tur smaržoja pēc malkas, zemes un medus.

Nav neviena cilvēka, uz kuru es turētu ļaunu prātu. Nav neviena, ko ienīstu. Nevajag sevī turēt negatīvās emocijas. Tās tikai kaitē tev pašam, bet tam, kas tev nodarījis pāri, ir vienalga.

Kā pārvarēt stresu? Neradīt to, izvairīties no tā. Ir jāprot distancēties un jārisina problēmas sistemātiski pa vienai, nevis jāgaida, kad tās sakrāsies, un tad mēģināt tikt galā ar visām reizē.

Foto: Natālija Berezina, no Spices reklāmas kampaņas