Augstās modes renesanse

Haute couture vienmēr bijusi dizaineru talanta un meistaru profesionālo iemaņu kvintesence. Atšķirībā no pret-a-porter kolekcijām, kas paredzētas ierindas patērētājam, augstās modes tērpi ir tikai izredzētajiem pieejams luksuss.

Termins haute couture ir gandrīz 150 gadu vecs, un to ieviesa angļu izcelsmes franču modelētājs Čārlzs Frederiks Vorts. 1868. gadā viņš dibināja organizāciju ar mērķi apvienot labākos modes namus, kas apkalpoja augstākās sabiedrības pārstāvjus. Tā radās Augstās modes sindikāts (Chambre Syndicale de la Couture Parisienne), kas pastāv vēl šobaltdien. Ikviens modelētājs sapņo kļūt par tā locekli un iegūt titulu grand couturier — ar to var lepoties tikai tie, kuri uzņemti šajā organizācijā.

No 1945. līdz 2001. gadam iestāšanos sindikātā ierobežoja visai skarbi noteikumi: dizaineram bija jābūt butikam un šūšanas ceham Parīzē ar vismaz 15 darbiniekiem, tērpu darināšanai jāizmanto 70% roku darba. Kolekcijas, kas ietver ne mazāk par 35 dienas un vakara tērpiem, bija divreiz gadā jādemonstrē Parīzes augstās modes nedēļās.

Sākot no 2001. gada, prasības kļuva pieticīgākas un sindikātu atdzīvināja svaigas asinis — tagad līdz ar tādiem modes namiem kā Chanel, Christian Dior, Saint Laurent un Louis Vuitton te ir arī jaunie dizaineri: Jacquemus, Marine Serre, Iris van Herpen un citi, kā arī krievu modes mākslinieki Valentīns Judaškins un Uļjana Sergejenko.

Vēl nesen daudzi pareģoja augstajai modei drīzu norietu — žurnālos bija ne mazums attiecīgu virsrakstu, no kuriem pats maigākais bija «Augstā mode ir mirusi». Straujas demokratizācijas un globalizācijas laikmetā gluži pamatoti radās jautājums, vai kādam vajadzīga šī «māksla mākslas dēļ», kas paredzēta saujiņai ļoti bagātu cilvēku, kuri gatavi par tērpu izdot simtiem tūkstošu eiro. Paradoksālā kārtā pandēmija daudz ko nolika savās vietās un veicināja jaunu haute couture uzplaukumu.

Tagad, kad pasaule attapusies un objektīvi novērtējusi fast fashion nodarīto kaitējumu (ik dienu jaunas kolekcijas veikalos, tonnām apģērba atkritumu izgāztuvēs, nesātīga patērēšana un pārsātināšanās), pienācis vērtību pārvērtēšanas laiks. Par galveno un, šķiet, modernāko jaunieviesumu kļuvis vārds «ilgtspējība» (sustainability), kas apzīmē ne tikai ekoloģiskas izejvielas un labvēlīgus darba apstākļus, bet galvenokārt lietas, kas darinātas ar sirdi, dvēseli un desmitiem gadu pilnveidotu meistarību. Šajās lietās skaidri saskatāma laikmetu saikne, cieņa pret tradīcijām un uzticība dizainera rokrakstam, tās top pēc pasūtījuma un tiek nodotas no paaudzes paaudzē kā īsti mākslas darbi, kuru vērtība ar laiku tikai pieaug.

Jā, augstā mode aizvien vairāk pārtop par augsto mākslu, un dižo mūsdienu kuturjē tērpi neapšaubāmi ir muzeju cienīgi šedevri. Tomēr vitrīnas nav to īstā vieta — tie ir lietišķas, funkcionālas mākslas darbi, kas, lai cik dārgi maksātu, paredzēti valkāšanai. Tā arī ir haute couture fenomena būtība.

Foto: IMAXtree.com, publicitātes materiāli